Mēs visi esam ļoti līdzīgi - cilvēki.. Mēs nezinam, ko tieši mums vajag, bet mēs jūtam, ka tas,ko saņemam, laikam tā īsti mums neder..
Es zinu to, ka mani nespēj darīt laimīgu neviena sieviete, ja manī pašā neiedegas kas ļoti īsts. Tātad, ne viņa man laimi atnesīs, bet gan es pats, kad izjutīšu mīlestību..paradoks..? Un kā te var runāt par kādu piederību..? Pārmaiņas - bet uz ko..? un- kāpēc..? var uzdot 50 jautājumus, bet beigās atbilde visam būs tikai viena -gribu būt laimīgs. Bet laimīgs es varu būt tikai tad, ja tāds vēlos būt..Tad kāpēc nesākt ar galveno..? Jā, es gribu būt laimīgs un ja tāds esmu tikai no ārējiem, ne manī esošiem apstākļiem, es kļūstu viegli ievainojams - tātad mana laime dibināta uz smiltīm, tā var izkūpēt kā dūmi un katrā brīdī man var atņemt – darbu, meiteni, un vēl un vēl..māja, mašīna, jahta, stāvoklis sabiedrībā, slava, nauda.. tie visi ir ārējās laimes aspekti, ko varu zaudēt.. tāda laime ir nedroša un drīzāk nes jaunas ciešanas. Man vajag laimes pamatu pamatīgāku. Izzināt, kas es esmu, ko vēlos, sakārtot savu iekšējo es, apzināties savu vietu šajā pasaule. Harmonija manī man nesīs laimi un tad arī viss pārējais nāks pats no sevis - veiksme darbā, materiālie labumi, arī ģimene, kas balstās uz cieņu, sapratni un uz otra brīvības nepieciešamības apzināšanos.