Tātad vispirms
- esmu cilvēks, kas atrodoties uz dzīves sabrukuma robežas ar pozitīvās domāšanas palīdzību mainījis sevi, savu attieksmi pret citiem cilvēkiem, pamazām parveidojot savu dzīvi, vēl aizvien atrodos sevis un veiksmes izziņas ceļā.
Viss, kas veiksmīgs, ir atdarināšanas vērts. Saprotu, ka taciņa, ko iemin viens, var nederēt un neatbilst otram, bet iesākumā, kad cilvēks ir apjucis un viens un nezin, ko tālāk darīt, tavs padoms, pozitīvā pieredze ir kā gida palīdzība cilvēkam, kas apmaldījies svešā, nezināma pilsētā. Un tad, kad būs kaut nedaudz apguvis iemaņas savas dzīves pozitīvā veidošanā - gan savas vides, domu, attieksmes pret notikumiem, sakārtošanā, katrs izvēlas sev, savai dzīvei atbilstošo ceļu.
1995. gadā pabiju citā pasaulē, TUR, par ko daudzi cilvēki neko nezin vai tikai nojauš, kā tur varētu būt. Šie apstākļi lika man pārskatīt visu manu iepriekš nodzīvoto dzīvi, par ko vēlos dalīties ar citiem, izdodot grāmatu.
Kā tā varētu saukties - Mana pārtapšana, Atgriešanās uz zemes vai kā citādi - atbilde atnāks pati, tāpat kā viss cits, kas ar mani pēdējos gados ir noticis.
Laikam jau man šeit, uz zemes ir kāds īpašs uzdevums, jo visas vērtības, kas bija līdz tam liktenīgajam brīdim, tika pārskatītas, vērtības, kas likās vērtības, zaudēja savu svarīgumu, bet to vietā nāca jaunas.
Mīlestība starp cilvēkiem, Garīgums un Gaisma, kas būtu galvenie cilvēku dzīves mērķi. Ne tos sasniedzot, bet lai tie būtu pati cilvēku būtība, esot tajā.
Vēl bija ilgs maldīšanās periods, nepareizi pieņemti lēmumi, līdz sapratu savas dzīves sūtību - būt šai mīlestībai pašam, ne saņemt to no kāda vai kādam to dot, bet izstarot to no savas sirds, neprasot, negaidot, kam tā tiek vai kādu pateicību saņemt.
Būt saulei, kas spīd visiem. Gan labiem, gan tiem, kas šo ceļu uz labo meklē.
Es šo ceļu sāku iet 2006.gadā - pēc tam, kad manā dzīvē viss sāka brukt un nebija droša pamata zem kājām.
Iesākumā visur vainīgos meklēju citos cilvēkos, jo kuram gan gribas vainot savās neveiksmēs sevi.
Bija brīdis, kad reāli pastāvēja situācija - būt vai nebūt.
Līdz kāds attāls dzīvē, bet tuvs draugs pēc būtības, man teica šos manā dzīvē tik svarīgos vārdus - "viss ir mainīgs, gan labais, gan sliktais, visa dzīve ir līdzsvara meklēšana, balansēšana, un tikai tava atieksme ir tas spēks, kas palīdzēs šo līdzsvaru saglabāt, veiksme tad nostāsies tavā pusē".
Rūgti pirmajā brīdī bija atzīt, ka arhitekts savai neveiksmīgai dzīvei biju es pats un konstrukcijas, kuras bruka viena pēc otras – manis un manas domāšanas, attieksmes radītas.
Tā bija likusakarība, ka šis nams sabruka un viss, viss bija jāsāk atkal būvēt no pamatiem, bet šoreiz – uz drošākiem. Vispirms atzīstot, ka viss, kas tiks uzcelts, ir manis, manas attieksmes veidots.
Iztēlojos un mana vizualizācija ir ļoti spēcīga (kā jau dzejniekam), kā tas viss izskatās no malas, liku sevi it kā citu, sev tuvu cilvēku vietā – vai man, kā šim cilvēkam patiktu tas, ko pieprasīju un lūdzu es.
Nācās atzīt, ka manas prasības pret citiem cilvēkiem bieži vien bija nepamatotas un egoistiskas, it kā tikai manas intereses pārstāvošas, nedomājot, kā jutīsies tas otrs cilvēks.
Un tad pienāca brīdis, sākumā gan tikai pratā, domās, bet vēlāk jau arī sirdī, kad es šos cilvēkus palaidu vaļā, lai notiktu kas notikdams, lai šie man tuvie cilvēki paši izvēlas savu dzīvi, kādu tie vēlas..
Tad radās dzeja, vārds, kas iet caur mani – par mīlestību, par sevis meklējumiem . Dzeja no sirds. Dažādi dzejas lasījumu pasākumi, iesaistot aizvien jaunus un jaunus cilvēkus. Tie cilvēki, kas ar mani satikās, vai dzīvē, vai virtuālajā vidē pamazām paši sāka rakstīt dzeju, laikam jau tik spēcīga ir šī aura. Inficēt ar dzeju, ar mīlestību augstākajās vibrācijās, tas ir skaistākais, kas ar cilvēku var notikt.