harmonija.1w.lv

 Latviski По русский In English


Iesākums


Komentārs:

Vuks* - 2011-11-08 18:20
Arī mani infiēji gan ar dzeju, gan sevis meklējumiem.. un tieši tad sabruka mana ,šķita tik stabilā pagātne. Mana dzīve nu ir mainījusies pilnīgi, bet vai es pati.. Vai nepietrūka man gaismas sevis meklējumu ceļam, vai aizgāju pa nepareizo.. Varbūt apstājos pusceļā..


Tātad vispirms
- esmu cilvēks, kas atrodoties uz dzīves sabrukuma robežas ar pozitīvās domāšanas palīdzību mainījis sevi, savu attieksmi pret citiem cilvēkiem, pamazām parveidojot savu dzīvi, vēl aizvien atrodos sevis un veiksmes izziņas ceļā.

Viss, kas veiksmīgs, ir atdarināšanas vērts. Saprotu, ka taciņa, ko iemin viens, var nederēt un neatbilst otram, bet iesākumā, kad cilvēks ir apjucis un viens un nezin, ko tālāk darīt,  tavs padoms, pozitīvā pieredze ir kā gida palīdzība cilvēkam, kas apmaldījies svešā, nezināma pilsētā. Un tad, kad būs kaut nedaudz apguvis iemaņas savas dzīves pozitīvā veidošanā - gan savas vides, domu, attieksmes pret notikumiem, sakārtošanā, katrs izvēlas sev, savai dzīvei atbilstošo ceļu.

 1995. gadā pabiju citā pasaulē, TUR, par ko daudzi cilvēki neko nezin vai tikai nojauš, kā tur varētu būt. Šie apstākļi lika man pārskatīt visu manu iepriekš nodzīvoto dzīvi, par ko vēlos dalīties ar citiem, izdodot grāmatu.

Kā tā varētu saukties - Mana pārtapšana, Atgriešanās uz zemes vai kā citādi - atbilde atnāks pati, tāpat kā viss cits, kas ar mani pēdējos gados ir noticis.

Laikam jau man šeit, uz zemes ir kāds īpašs uzdevums, jo visas vērtības, kas bija līdz tam liktenīgajam brīdim, tika pārskatītas, vērtības, kas likās vērtības, zaudēja savu svarīgumu, bet to vietā nāca jaunas.

Mīlestība starp cilvēkiem, Garīgums un Gaisma, kas būtu galvenie cilvēku dzīves mērķi. Ne tos sasniedzot, bet lai tie būtu pati cilvēku būtība, esot tajā.

Vēl bija ilgs maldīšanās periods, nepareizi pieņemti lēmumi, līdz sapratu savas dzīves sūtību - būt šai mīlestībai pašam, ne saņemt to no kāda vai kādam to dot, bet izstarot to no savas sirds, neprasot, negaidot, kam tā tiek vai kādu pateicību saņemt.

Būt saulei, kas spīd visiem. Gan labiem, gan tiem, kas šo ceļu uz labo meklē.
Es šo ceļu sāku iet 2006.gadā  - pēc tam, kad manā dzīvē viss sāka brukt un nebija droša pamata zem kājām.

Iesākumā visur vainīgos meklēju citos cilvēkos, jo kuram gan gribas vainot savās neveiksmēs sevi.

Bija brīdis, kad reāli pastāvēja situācija - būt vai nebūt.

Līdz kāds attāls dzīvē, bet tuvs draugs pēc būtības, man teica šos manā dzīvē tik svarīgos vārdus - "viss ir mainīgs, gan labais, gan sliktais, visa dzīve ir līdzsvara meklēšana, balansēšana, un tikai tava atieksme ir tas spēks, kas palīdzēs šo līdzsvaru saglabāt, veiksme tad nostāsies tavā pusē".

Rūgti pirmajā brīdī bija atzīt, ka arhitekts savai neveiksmīgai dzīvei biju es pats un konstrukcijas, kuras bruka viena pēc otras – manis un manas domāšanas, attieksmes radītas.

Tā bija likusakarība, ka šis nams sabruka un viss, viss bija jāsāk atkal būvēt no pamatiem, bet šoreiz – uz drošākiem. Vispirms atzīstot, ka viss, kas tiks uzcelts, ir manis, manas attieksmes veidots.
Iztēlojos un mana vizualizācija ir ļoti spēcīga (kā jau dzejniekam), kā tas viss izskatās no malas, liku sevi it kā citu, sev tuvu cilvēku vietā – vai man, kā šim cilvēkam patiktu tas, ko pieprasīju un lūdzu es.
Nācās atzīt, ka manas prasības pret citiem cilvēkiem bieži vien bija nepamatotas un egoistiskas, it kā tikai manas intereses pārstāvošas, nedomājot, kā jutīsies tas otrs cilvēks.
Un tad pienāca brīdis, sākumā gan tikai pratā, domās, bet vēlāk jau arī sirdī, kad es šos cilvēkus palaidu vaļā, lai notiktu kas notikdams, lai šie man tuvie cilvēki paši izvēlas savu dzīvi, kādu tie vēlas..

Tad radās dzeja, vārds, kas iet caur mani – par mīlestību, par sevis meklējumiem . Dzeja no sirds. Dažādi dzejas lasījumu pasākumi, iesaistot aizvien jaunus un jaunus cilvēkus. Tie cilvēki, kas ar mani satikās, vai dzīvē, vai virtuālajā vidē pamazām paši sāka rakstīt dzeju, laikam jau tik spēcīga ir šī aura. Inficēt ar dzeju, ar mīlestību augstākajās vibrācijās, tas ir skaistākais, kas ar cilvēku var notikt.

Komentāri (13)  |  2011-11-07 20:51  |  Skatīts: 14117x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
rasma * - 2011-11-07 22:07
kas ir autors šim?

Jānis Damroze - 2011-11-07 22:29
Tas ir iesākums kādai manai iecerei - grāmatai par garīgu pārtapšanu, par ceļu no izmisuma līdz atdzimšanai.. Dienasgrāmata un pārdomas.Varbūt tas ir vajadzīgs tikai man, bet varbūt - arī kādam, kas vēlas noticēt sev, ka tas ir iespējams.

Ināra Balode* - 2011-11-08 08:11
Izlasīju Jūsu domrakstus. Saprotami,jo pati arī izgāju šo sevis atklāsmes ceļu,spēju mīlēt un piedot,bet - galvenais - būt pateicīgai par katru dzīves dienu kā dāvanu..ar tās smaržām,dabas ainavām,noskaņu,atklāsmēm,pienākošo informāciju,iemācījos būt saskaņā ar sevi. Jūtos ļoti laimīga ,bet arī lūdzu Visaugstāko palīdzēt mums visiem uz šīs skaistās un grācīgās zemes dzīvojošajiem,lai mēs visi būtu pasargāti no meliem un maldiem,no ļaunuma uzbrukumiem,it sevišķi bērni. Jā, Daudz,ļoti daudz ir atkarīgs no mūsu domām - kā mēs redzam un izjūtam pasauli. Kā mēs to mīlam un kā lūgšanās rūpējamies par to gan domās gan darbos. Kā spējam rūpēties par sevi,lai būtu garīgi un fiziski veseli,dzīvespriecīgi,un ar optimistisku skatienu nākotnē.

Anita* - 2011-11-08 14:38
Kad esam kaut iztālēm ieraudzījuši Ceļu, vecie parādi automātiski netiek norakstīti. Tie ir jāizstrādā vai jāatstrādā, tikai tad mūs laiž tālāk.

Jānis Damroze - 2011-11-08 15:28
Paldies Ināra un Anita! Kad cilvēks kaut ko sāk plānot, rodas noteiktas domas un mērķi, bet šajā plānošanā rodas kontrole pašam par sevi, zūd vienreizīgums un prieks par dzīves svinēšanu. Kad dzejas pasākumos es atrodos cilvēku priekšā, es nekad nezinu, kas notiks talāk..es iejūtos tajā mīlestības straumē un ļaujos tai.. Un runāju no sirds..

Edita* - 2011-11-08 16:49
...SANĀK jau viss Tev perfekti, dzeja, proza....lai būtu laime, harmonija, saskaņa ar visu , visiem....

Vuks* - 2011-11-08 18:20
Arī mani infiēji gan ar dzeju, gan sevis meklējumiem.. un tieši tad sabruka mana ,šķita tik stabilā pagātne. Mana dzīve nu ir mainījusies pilnīgi, bet vai es pati.. Vai nepietrūka man gaismas sevis meklējumu ceļam, vai aizgāju pa nepareizo.. Varbūt apstājos pusceļā..

Anonīms* - 2011-11-08 20:23
Ļoti labi Jāni, ka dosi iespēju ieskatīties Tavā dzīves ceļā, pārdzīvotajā, noteikti kādam tas noderēs, kuri maldās un nevar atrast uz daudziem jautājumiem atbildes.Dabīgi ka katram ir savi uzdevumi uz šīs zemes, un katram tie jāiziet, jāapgūst individuāli, bet katrs cita cilvēka pārdzīvotais, saprastais, gūtais - tas ir mazs špikerītiis, kuru var izmantot sev.Raksti!Lai izdodas!

Jānis Damroze - 2011-11-09 05:20
Edita, paldies par labajiem vardiem un vēlējumiem!
Vuks.. Tikai katrs pats sev varam atbildēt uz jautājumiem, ko sev uzdodam un atbildes ne vienmēr uzreiz rodamas, citreiz tās nākas meklēt visu mūžu..tavas atbildes ir Tev blakus un tevī..Gaismas ceļš, ja reiz sākts, nekad nebeidzas un ticu, Tu to atradīsi, ja meklēsi sevī un savā sirdī..Nav nepareizu ceļu, cits ir ātrāks, cits lēnāks, bet visi tie Tevi atvedīs pie sevis, svarīgi lai mīlestība ir tevī, tad apmaldīties ir neiespējami, mīlestība jau ir tā gaisma, ko Tu meklē..
Anonīms - Katrs cilvēks, ko satieku sava dzīvē, man ir kā Skolotājs..Katrs Skolotājs man kaut ko iemāca..Tā es mācos pazīt un iepazīt sevi..

izidora - 2011-11-12 03:11
Diez vai ir vērts jautāt sev un ticēt, ka tikai mēs paši varam atbildēt uz jautājumiem. Nu ne. Bieži mēs paši nepazīstam sevi un atbildēsim sev tikai to, ko vēlamies redzēt vai dzirdēt. Gaisma, ceļš....ko tu īsti meklē, kādu gaismu? Ja katrs tev būs skolotājs, tad kas no tevis sanāks? Nekad katrs nevar būt skolotājs? Piedod, ja aizskāru ko ne tik gaišu tevī? Bet tomēr labāk rūgta patiesība, nekā saldi meli! Tikai Dievs ir visu jautājumu un dvēseļu izzinātājs, tikai Viņš arī ir ĪSTĀ gaisma un CEĻŠ. JĒZUS - ir tad, kurš ved uz patiesības ceļu un viss, kas saistīts ar mīlestību. CITA CEĻA NAV!!!

Jānis Damroze - 2011-11-13 08:20
izidora - es nezinu, kā tas ir citiem, bet es Mīlestību, Gaismu, ceļu uz Dievu meklēju savā sirdī.. un atrodu.
Par Skolotājiem - mēs mācāmies no visiem un atšķirt labu no slikta, tas mums jau no dzimšanas dots.

izidora - 2011-11-16 05:06
Vai tu Dievu nemeklē Bībelē un sarunā ar Viņu - ja ne, tad tu nevari atras Dievu tikai savā sirdī> Vai tu esi Dievu ieaicinājis savā sirdī? Ja jā, tad Viņš tur ir. Vai prasīji Jēzum ienākt tavā sirdī ? Ja ne - tad Dieva nav tavā sirdī.

aleksandrija - 2011-12-08 21:10
„Nāvei tuva stāvokļa pieredze vai NDE (near-death-experience) ir klīniski mirušiem, pēc tam atdzīvinātiem cilvēkiem, kuri atstāj fizisko ķermeni un apmeklē „pēcnāves valstību”.
Zinātnieki ir atklājuši, ka NDE pieredzētājus gandrīz vienmēr ceļojums „aizsaulē” izmaina. Viņi kļūst laimīgāki, ir optimistiskāki, visu uzņem vieglāk un ir mazāk norūpējušies par mantas krāšanu. Vispārsteidzošākais, ka milzīgi palielinās viņu spēja mīlēt. Bieži vien šīs pārmaiņas ir tik lielas, ka šo NDE pieredzētāju paziņas apgalvo, ka viņš vai viņa ir kļuvis pavisam citu cilvēku.
Tāpat NDE pieredzētāji vairāk orientējas uz garīgumu. Viņi atgriežas ne tikai pilnībā pārliecināti par cilvēka dvēseles nemirstību, bet arī dziļu un pastāvīgu izjūtu, ka Visums ir līdzjūtības un inteliģences pilns un ka šī mīlošā klātbūtne vienmēr ir kopā ar viņiem. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka šī pieredze viņus padarīs reliģiozākus. Daudz NDE pieredzētāji uzsver iespējas redzēt atšķirības svarīgumu un apgalvo, ka tieši pēdējā viņu dzīvēs uzziedējusi pilnā apjomā, nevis reliģijas jēdziens. Patiešām, pētījumi atklāj, ka sekojot savām pieredzēm, tie, kuri ir sastapušies ar NDE, pēc tam izrāda lielāku atvērtību idejām, kas ir tālu no viņu pašu reliģiskās audzināšanas-tādām kā reinkarnācija un Austrumu reliģijas.
Šī interešu paplašināšanās bieži vien pāriet arī uz citām jomām. Piemēram, NDE pieredzētāji bieži vien attīsta vērā ņemamu aizraušanos ar tēmām, kādas apspriestas šajā grāmatā, - it sevišķi jau par psihes fenomeniem un jauno fiziku.
Pēc NDE tiek uzsvērtas divas lietas. Viena no tām ir mīlestības nozīmīgums. Atkal un atkal viņi atkārto šo vēstījumu, ka mums jāiemācās dusmas aizvietot ar mīlestību, jāiemācās vairāk mīlēt, jāiemācās piedot un mīlēt ikvienu ar beznosacījuma mīlestību, kā arī atklāt, ka savukārt mēs paši arī tiekam mīlēti.”

/Maikls Talbots „Hologrāfiskais visums”/



- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ